Dzīve uz riteņiem – Miķeļbākja, pamestā krasta baterija, Irbenes radioteleskops (2/3)

Lai pārbaudītu vai mēs varam izturēt dzīvi automašīnā devāmies trīs dienu ekspedīcijā gar Kurzemes piekrasti no Mazirbes līdz Jūrkalnes stāvkrastiem. Otrajā dienā devāmies apskatīt pamesto Olmaņu aizsardzības krasta bateriju, Miķeļbāku un Irbenes radio teleskopu. Pamanījāmies ar auto iebuksēt smiltīs meklējot otrās dienas nometnes vietu.

Olmaņu krasta aizsardzības baterija
1952. gadā Olmaņos ieradās celtniecības bataljons, vēlāk tam pievienojās vēl viens. Vienā celtniecības bataljonā dienēja 500 cilvēku. Drīz vien pēc ierašanās bataljoni ķērās pie tobrīd modernākās un spēcīgākās krasta aizsardzības baterijas izbūves, lai tajā varētu novietot četrus 152 mm lielgabalus MU-2.
Kopumā ar šādiem lielgabaliem tika nokomplektētas divas lielgabalu baterijas pie Ļeņingradas, viena šeit, Olmaņos, viena Sīres pussalā Igaunijā un viena Polijā. Šobrīd visi šie lielgabali ir sagriezti lūžņos izņemot divus. Viens no tiem atrodas kara muzejā Varšavā, otrs – muzejā Maskavā.

Jaunā baterija Nr. 456. sastāvēja no četrām lielgabalu pozīcijām, komandpunkta ar tālmēra torni un inženieru pozīcijām. Komandpunkts bija aprīkots ar dīzeļģeneratoru. Komandpunkta vajadzībām tika uzbūvēta arī ūdenstvertne ar 50 m3 ietilpību ugunsgrēka gadījumā.

Kara pilsētiņā tika uzbūvēti arī dzīvojamie nami virsnieku ģimenēm, sanitārā daļa un saimniecības ēkas. Interesanti, ka komandpunkts ir uzbūvēts uz 1940. gadā celtas ēkas pamatiem, pirms tam celtniecības vietu attīrot no vecās armatūras un caurulēm. Kad lielgabalu pozīciju betonēšanas un celtniecības darbi tika pabeigti ar baržām no Ļeņingradas uz Ventspili atgādāja lielgabalu korpusus un to aizsargbruņas. Ventspils ostā tas viss tika pārkrauts uz dzelzceļa platformas un nogādāts līdz stacijai „Olmaņi”. No tās, pa speciāli uzbūvētu šaursliežu (600 mm) dzelzceļu, lielgabalus nogādāja līdz pat krasta aizsardzības baterijai.

Speciālisti no visas Padomju Savienības aprīkoja krasta aizsardzības bateriju ar elektroniskajām ierīcēm, dīzeļģeneratoriem, šāviena vadības sistēmām, ugunsdzēsības iekārtām, kā arī gaisa filtrācijas sistēmām, kas bija identiskas tām, kas atradās civilās aizsardzības patvertnēs.

Virs komandpunkta atrodas novērošanas tornis, kurā atradās galvenās optiskās ierīces: tālmērs, ar kura palīdzību tika noteikts attālums līdz mērķim, un vizieris, ar kuru mērīja šāviena leņķi. Visas baterijas izbūve, vadoties pēc 1939. gada cenām izmaksāja ap 20 miljoniem rubļu.

1955. gadā krasta aizsardzības baterija bija pilnā kaujas gatavībā. Jau pirmie šāvieni izrādīja augstu precizitāti. Krasta aizsardzības baterijas rajona piekraste tika aprīkota ar pretdesanta aizsardzību. Tika izraktas tranšejas, ierīkotas pozīcijas ložmetējiem, kā arī vairāku kilometru garumā novilktas dzeloņdrātis.

Uzreiz pēc tam, kad jaunā baterija bija pabeigta, sākās vecās, ar Kanē lielgabaliem bruņotās, baterijas likvidācija. Lielgabalus demontēja un ar traktora palīdzību nogādāja līdz dzelzceļam, pa kuru tie tika aizvesti uz Ventspil

1975. gadā 456. bateriju iekonservēja, lai vajadzības gadījumā to atkal varētu izmantot. Olmaņos izvietojās zenītraķešu divizions ar S-125 raķešu kompleksiem. Kāpu zonā tika izveidoti aizsargvaļņi raķešu palaišanas iekārtām, tika izveidots arī laukums radiolokācijas iekārtām, kā arī uzbūvētas dzelzsbetona garāžas raķešu transportēšanas un uzlādes mašīnām.

1993. gadā karaspēks izvācās no Olmaņiem, līdzi paņemot tika raķetes un lādiņus. Viss pārējais– gan ēkas, gan iekārtas, gan citas mantas – tika nodots Latvijas valdībai. Kādu laiku armijas pilsētiņu apsargāja Latvijas Zemessardze. Latvijas NBS izskatīja jautājumu par to, lai saglabātu krasta aizsardzības bateriju, un to turpmāk varētu izmantot gan mācībām, gan aizsardzībai. Šādas krasta aizsardzības baterijas esamība nodrošinātu Latvijai militāro kontroli pār Irbenes jūras šaurumu un politisko jautājumu saasināšanās gadījumā nodrošinātu spēcīgu aizsardzību.

Par objekta saglabāšanu tūrisma vajadzībām uzstāja arī Tārgales pagasta padome. Toreizējais pagasta padomes izpilddirektors Ivars Smukkalns ne vienu vien reizi vērsās gan reģionālajās, gan valsts iestādēs ar lūgumu, lai objekta apsaimniekošanu uztic vietējai pašvaldībai. Visa Eiropa būtu braukusi aplūkot unikālo krasta aizsardzības bateriju, tāpat kā šobrīd eiropieši brauc aplūkot Sveaborgas cietoksni, kurā arī atrodas krievu lielgabali un kuram ir piešķirts UNESCO pasaules vēstures mantojuma statuss.

Diemžēl neviena no iecerēm naudas trūkuma dēļ netika īstenota, un krasta baterija tika pamesta likteņa varā, kādu brīdi par armijas pilsētiņu un lielgabaliem rūpējās kultūras un vēstures entuziasti Edgars un Zoja Sīļi. Tomēr 200 tonnas pirmšķirīga metāla nedeva miera zagļiem un vandāļiem. Pilsētiņas iedzīvi un mantas izvazāja marodieri, pie viena izlaupot arī robežsardzes punktu pie Irbes upes. Pašiem lielgabaliem gan izdevās pozīcijās nostāvēt vēl trīs gadus, taču arī tos 1996. gadā sagrieza metāllūžņos. Pēc melnā metāla zagļiem nāca kabeļu zagļi, tika demontēti arī jaudīgie dīzeļģeneratori, aizstiepts tālmērs, militāro jautājumu lietpratēji pievāca formulārus un rasējumus. 2006. gadā divi cilvēki alkohola reibumā, neuzmanīgi rīkojoties ar uguni, aizdedzināja kazarmas. Abi gāja bojā ugunī. Viss, kas palicis pāri no kazarmām – ķieģeļu sienas. Unikālais militārās vēstures mantojums ir izpostīts un pamests. Tagad tajā iemaldās tikai retais militārās vēstures entuziasts.


Miķeļbāka
Bāka senajā lībiešu ciemā, ko agrāk dēvēja par Pizi (latviski nozīmējot kārkla vicu), tomēr nenosauca par Pizes torni, bet gan par Mihailabāku, jo tās uzdevums bija brīdināt jūrniekus no sēkļa ar tādu pašu vārdu. Vēlāk nosaukumu latviskoja – Miķeļbāka, arī Miķeļtornis.

www.skatkartes.lv – Nr. 1924 – Miķeļbāka (2018. gada jūlijs).

Pirmā bāka būvēta 1884. gadā, tās sienas bija ap 1 m biezas, taču tornis bija par smagu kāpu smiltīm un laika gaitā sašķiebās. Galu galā tas kļuva tik bīstams, ka 1932. gadā to nogāza. Nākamo torni uzspridzināja Otrā pasaules kara laikā 1941. gadā, bet 1957. gadā Miķeļbāka ieguva pašreizējo veidolu.

www.skatkartes.lv – Nr. 1927 – Miķeļbāka (2018. gada jūlijs).

Irbenes RT-32 radioteleskops
RT-32 ir Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra radioteleskops, kas atrodas Ventspils rajona Ances pagasta Irbenē. Tā ir 32 metru diametra visos virzienos grozāma paraboliska antena, kas piemērota centimetru viļņu diapazona novērojumiem. Radioteleskopa augstums ir 47 metri un metāla konstrukciju masa — 650 tonnas.

Radioteleskops ir viens no lielākajiem Eiropā, kuru iespējams izmantot kā radiointerferometra sastāvdaļu kopā ar pārējiem radioteleskopiem, kas veido radiointerferometru un atrodas citās valstīs. 1999. gadā šādā režīmā tika veikti pirmie ārpusgalaktikas objektu novērojumi.

Paraboliskā antena tika būvēta 1960. gados PSRS Aizsardzības ministrijas vajadzībām uz P-400 (П-400) bāzes. Tas atradās slepenā objektā “Zvjozdočka” (“Zvaigznīte”) netālu no Baltijas jūras krasta. Kopā ar vēl divām mazākām paraboliskām antenām tika veikta spiegošana un visa veida sakaru pārtveršana no pavadoņiem.

1994. gada 22. jūlijā tika oficiāli apstiprināta ziņa, ka Krievijas armija atstājusi slepeno militārās izlūkošanas kompleksu “Zvaigznīte” Ventspils rajona Irbenē, kas tika dēvēts par kosmisko sakaru centru. Tajā atradās Padomju armijas 32 un 16 metru diametra radioantenas. Latvijas valdība iestājās pret šāda objekta saglabāšanu un tam drīzāk bija paredzēts Skrundas radiolokatora liktenis, t.i. likvidēšana. Latvijas zinātnieki saņēma atļauju Zinātņu akadēmijai pārņemt šo objektu. Tika izveidots Ventspils starptautiskais radioastronomijas centrs.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.