Metro Exodus videospēles apskats

Dienās kad es nevaru doties ekspedīcijās vai ceļot pa pasauli es meklēju piedzīvojumus video spēlēs un aizraujos ar tām jau vairāk par 20 gadiem. Man vairāk interesē piedzīvojumi nevis spēles vecums, tāpēc ļoti bieži iemetu aci GOG.COM un izroku kādu senāku pērli kā piemēram STALKER, kas bija fantastiks pirmās personas šaujamgabals, kā arī Tom Raider 2013 gada versiju vai Deadsiders es nesmādēju, jo ložņāt pa pamestām pilsētām ir forši gan dzīvē, gan spēlēs. 

Nupat ar milzīgu atlaidi tiku pie ilgi kārotās Metro Exodus, divas iepriekšējās bija gana baudāmas, lai šo sāgu turpinātu un apsolītā ATVĒRTĀS PASAULES karte solīja vēl labāku SPĒLSPĒLI ar fantastiskiem, sirdi plosošiem skatiem.

Un jā, skati spēlē ir ļoti forši, bet nu par visu pēc kārtas. Stāsts ir par galveno varoni Artjomu un lokomotīvi AURORA. Ar kuru apstākļu spiests viņš dodas kopā ar iemīļoto Annu, viņas tēvu un Spartiešu vadonis Meļņiku, prom no drūmajiem Masakavas pazemes, metro tuneļiem pāri visai post-apokaliptiskajai Krievijai, lai meklētu citus izdzīvojušos kā arī labākus dzīves apstākļus sev. 

Jau no pašas spēles sākuma ir skaidrs, ka lielākais uzsvars tiek likts uz noskaņas radīšanu un dialogu. Un dialogs šajā spēlē ir veselas grāmatas garumā. Atliek tikai pastāvēt ilgāk pie kāda no NPC jeb nespēlejamam varonim un viņš tev izkratīs visu savu sirdi pastāstīs ko darīja bērnībā, ko ēda pusdienās un kādi plāni nākotnei. Es spēlēju ar dialogu krievu valodā un tas gandrīz vienmēr bija patīkamā līmenī. Sākumā tas vēl likās interesanti, bet manai gaumei daudz, daudz par daudz – ātrāk gribas pašaudīties un paklejot. 

Laba atmosfēra, ļoti labs apgaismojums un tekstūras, pat vilciena sarkanā zvaigzne izskatās ļoti realistiska. Bet to bojā negodīgi ienaidnieki, un es runāju tikai par savvaļas briesmoņiem. Vieglāk ir no viņiem aizbēgt nekā cīnīties, jo nekādu XP jeb PIEREDZES PUNKTUS vai resursu jūs no viņiem nesaņemiet. Pie tam parasti tie vazājas baros un ar sākuma kalašņikova ložmetēju tos nošaut ir grūti. Papildus ierocis sprūst ļoti ātri un to bieži vajadzēs tīrīt. Spēlē jau pašā sākumā paskaidro, ka ieročus uzlabot un tīrīt var tikai uz DARBAGALDIEM.

Šeit jūs uzliekat vai  noņemat modifikācijas, ražojiet aptieciņas, tasiet patronas no salasītajām drazām utt. Tikai kad izgāju spēli un veicu izpēti šim video es uzzināju, ka patronas, munīciju, aptieciņas un ieroču modifikācijas tu vari veikt jebkurā vietā un laikā, izņemot ieroču tīrīšanu. Es biju uz pakaļas. Kā es palaidu garām tik vitāli svarīgu info? Es pēdējo līmeni izgāju ar 1 dzīvību, ja man kas pieskārās es nomiru un sāku no pēdējā autosave. Man bija ļoti daudz lamuvārdu par godu šādai pieredzei.

Spēlē ir vairāku veidu ieroči kurus var modificēt līdz pilnīgam ārprātam kā piemēram bisi ar 20 aptverēm. Unikālākais ierocis bija pneimatiskā gaisa šauteni, ko es izmantoju ļooooti bieži, lai pa kluso apvācot visus ienaidniekus ar patīkamiem HEADSHOTIEM jeb tiešajiem trāpījumiem galvā. Ieročus spēlē nepērk, visas modifikācijas un paši ierocī ir jāmeklē pie nogalinātajiem ienaidniekiem vai uz kartē atklātajiem punktiem apzīmētiem ar jautājumu zīmi. Iesaku šmaukties un izpētīt internetā, kurās vietās ir tev vajadzīgā ieroča modifikācija, jo daudzas vietas ir tīras lamatas bez jel kādiem labumiem. 

Reāla spēle cenšas būtu ļoti gudra un it kā lielu daļu jāpievērš resursu vākšanai un amatniecībai un uzlabojumiem, kas spēles garumu pavelk par 25%, bet jēga no tā nav liela. Nevienā mirklī nejutu, ka ieroči kļuva spēcīgāki vai atsitiens no šautenes mazāks. Pa lielam spēlē ir divi galvenie roči bise un snaipera šautene. Viss kas tuvāk par 3 m ir noliekams ar bisi, viss pārējais ar snaipu. Zogoties jāizmanto gaisene vai arbalets, ko lietosi piespiedu kārtā, kas man liekas ir jaudīgākais ierocis visā spēlē ar dārgu munīciju, bet iespēju izšautās bultas izmantot atkārtoti.


Divi vārdi par spēles saglabāšanas sistēmu – pilnīgs mēsls. Spēlē ir pieejams tikai QUICK-SAVE jeb ātrā saglabāšana ar F5 un AUTOSAVE jeb autosaglabāšanās. Un tam ir paredzētas tikai piecas vienības… pie tam auto-save mēdz notikt brīžos kad tu esi uz nāves robežas un tuvumā ir ienaidnieks, lai gan kaujas laikā tev ātrā saglabāšana nav iespējama – spēle pati pārkāpjs savus noteikumus. Visi zin cik patīkmai ir saglabāt spēli ar pilnām dzīvībām un munīciju pirms doties iekšā bandītu pereklī izmēģinot efektīvāko tehniku vai vnk prieka pēc izmēģināt dažādas uzbrukuma tehnikas.

Var just, ka izstrādāts primāri konsolēm, jo nav DZĪVĪBAS INDIKATORS, sakarīga saglabāšanās sistēma un nolāpītie JUMP SCARES (kā tas vispār tulkojas) ar QUICK TIME notikumiem. Arī nesaprotu kāpēc rāpties pa trepēm ir tādas dibensāpes, kā arī jebkura līšana uz vēdere ir jāaktivizē ar E taustiņu un tikai pēc nelielas animācijas vari kāpt augšup vai līst. Īpaši kad esi ielavījies ienaidnieka bāzē un vajag kustēties veikli un būt nemanāmam.

STEALTH jeb zagšanās šajā spēlē ņem lielu lomu un pati spēle to pat vairākas reizes uzspiež – tu tikai nenogalini nevienu šajā misijā utt. Uz rokas pulksteņa tev ir neliels indikators, kas vēsta vai esi redzams ienaidniekam vai nē. Protams, ka zagšanās pa ienaidnieka bāzi ir jādara tikai un vienīgi naktī, lai šī tehnika strādātu. Tāpēc daudz kur atrodas gulēšanas vietas, tieši tāpat kā STALKER, lai vari sagaidīt rītu vai NAKTI. Pašas intersantākas misijas arī bija pret cilvēkiem, vai nu lēnām slepkavojot tos pa vienam pašā midzeņa vidū vai snaipojot pa milzīgu attālumu. Bet misiju uzdevumi ir gana dumji un vienveidīgi – aizej tur atrodi to, aizej tur atrodi šo te, pārsvarā viss saistīts ar lokomotīves vajadzībām, lai lai jūs varētu turpināt ceļu un tā visu laiku, es pat nepievērsu uzmanību kāpēc es to daru, man vairāk interesēja kādā noslēgtā teriotrijā es šoreiz iekļūšu. Jo spēle nav atvērtās pasaules tipa, tu nevari atklāt jaunas vietas, jo visas misijas slēpjas aiz kādām durvīm, kuras atver tikai misijas sākumā kāds no līdzgaitniekiem. 

Tur arī atvērtās pasaules princips izčab, jo nav sānu misijas, nav lielu interesantu objektu kuros vari iekļūt kā Fallout 3. Nav īsti kur klejot, kas man liekas ir post-apokalipses lielākais trumpis – atklāt nezināmo jauno pasauli. Metro tu vari tikai un vienīgi meklēt ieroču uzlabojumus vai meklēt izejvielas amatniecībai pa vidam apšaujot nenogurdināmos briesmoņus un tērēt grūti vākto munīciju.

Atomsfēra ir labākā lieta šajā spēlē un skati mēdz būt ļoti forši. Lai arī karte tiek pasniegta, kā milzīga atvērta smilšukaste, īstenībā viņa nav nemaz tik liela pat ne tuvu Sniper Elite 4 izmēra kartēm. Liela škrobe, ka nenāk nekādu papildus punktu, patronu vai citu labumu no briesmoņu slepkavošanas, tāpēc biežāk izvēlējos tos apiet vai aizmukt nekā cīnīties, jo patronas nākas taisīt pašam un sastāvdaļu medīšana ir pati garlaicīgākā spēles daļa. Mūžīgs vākšana kā tādas gaileņu medības rudenī.

Metro ir ļoti skaista spēle, ar burvīgiem skatiem un mainīgām atmosfērām. Noteikti ļoti daudz piekritēju konsoļu pusē, jo viņi ir pieraduši, ka spēle tevi nedaudz nes uz priekšu kā  ar tādu laivu. Jo laikam labāk ir ielikt papildus JUMP SCARE vai QUICK-TIME notikumu, lai uzjundītu emocijas nevis atstāt pilnīgu vadību spēlētāja pusē kā ir pieraduši personālo datoru spēlētāji. Metro nav nekas tuvu maniem favorītiem STALKER vai FALLOUT NEW VEGAS.

Jā, man spēle ļoti patika, jo pamestās sādžas un mainīgie laikapstākļi radīja ticamības momentu un foršu atmosfēru – gribējās 3x vairāk vietas ko izložņāt un cilvēku ienaidnikeus ne tikai nocietinājumos. Par 10 eiro tas bija lielisks piedzīvojums 20+ stundu garumā. Apšaudīt bandītus pa gabalu kamēr viņi rupji lamājas un meklē mani arī bija jautri. Ložņāt pa pamestām ēkām ir galvenā Metro atmosfēra un arī tas netrūka. Bet spēle kopumā ir tāds mikslis – nav īsti brīvs šūters, nav arī rpg, drīzāk tāda audio grāmata ar vizuālo noformējumu, kur ik pa laikam var kādu nošaut. Spēle vairāk grib stāstīt savu stāstu vizuāli nekā ļaut šo stāstu spēlētājam izdzīvot caur spēles darbību.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.