Atgriešanās Kurzemē. Lielā epizode. 2. diena.

Jo straujāk tuvojas pavasaris, jo vieglāk no rītiem pamosties. Pie vainas lielajam ziemas miegiem, izrādās, ir melotonīns. Viela, kas liek mūsu organismiem miegoties, līdz ko aiz loga satumst. Pavasarī šīs vielas daudzums nostabilizējas, tāpēc arī miegainība samazinās.



Agro rītu izmantoju lietderīgi, lai ierakstītu fantastiskās putnu balsis, kas pavadīja mūsu saldo miegu visu nakti. Izklausās sirreāli, kā no filmas “99 franki” – cik šeit ir putnu?

Pirms doties tālāk, vajag tā kārtīgi uzsūkt Baltijas jūras piekrasti, paskatoties uz visu šo skaistumu no putna lidojuma. Tam lieti noder mans uzticamais Xiaomi drons, kas ir redzējis gan Itālijas kalnus, gan Latvijas pļavas.



Pēc nelielas pieturas Ventspilī, izlaižam cauri Latvijas mazākajai pilsētai Piltenei, kurai pilstētas tiesības pieder kopš 1557. gada (Rīgai kopš 1225. gada). 2016. gadā Piltenē bija 964 iedzīvotāji, tās platība ir tikai 14,2 kvadrātkilometri. Pilsēta veidojās kā Ventas lejteces galvenā tirdzniecības vieta, drošā attālumā no Baltijas jūras sirotāju, vikingu tieša uzbrukuma draudiem. Slavena ar to, ka savā laikā ir bijusi Kurzemes bīskapijas galvenā pilsēta.


Dokumentējot pamestās baznīcas Madonas rajonā, 2017. gads.

Meklēt, sistēmātiski krāt fotogrāfijās pamestās muižu drupas ir mans hobijs jau kopš 2015. gada, kad publicēju interneta vietni www.skatkartes.lv. Tā ir vieta, kur meklēt un izzināt par visu, ko vērts apmeklēt un apskatīt Latvijā. Daudzi valsts projekti ir nākuši un gājuši, bet mans projekts turpina dzīvot brīvi un neatkarīgi. Šis nav biznesa projekts, šis nav naudas pelnītājs, tāpēc neviens cits mūs izkonkurēt nevarēs.


Zlēku muižas ansamblis, drupas (2020. gada aprīlis)

Zlēku muižas drupas ir gana iespaidīgas, noteikti apmeklējuma vērtas. Patlaban īpašnieks ir pagasta pašavaldība, īpašumtiesības nepārkāpsiet. Bet esit ļoti uzmanīgi, apmeklējiet atbildīgi, pieskatiet bērnus – drupas nav rotaļu laukums!


Zlēku muiža ap 1920. gadu. Foto: www.zudusilatvija.lv
Zlēku muižas ansamblis, drupas (2020. gada aprīlis)

Muižas komplekss celts 18. gadsimta sākumā un piederējusi fon Bēru dzimtai. Pēc 1920. gada agrārās reformas, kad Zlēku muiža tika sadalīta jaunsaimniecībās, nekoptais muižas ansamblis sāka degradēties. Otrā pasaules kara laikā 1944. gada rudenī Zlēkās bija ierīkots no Rīgas evakuētais vācu armijas hospitālis. Kungu mājā bija pats hospitālis, pārvaldnieka mājā dzīvoja personāls. Muižas pils nodega 1945. gadā. Patlaban Zlēku muižas ēkas ir izpostītas. Daudzu ēku (doktorāta, teātra, virtuves) vairs nav. Citas ēkas pēckara gados ir pārbūvētas, neskarti palikuši vienīgi vārtu portāli.


Zlēku muižas ansamblis, drupas (2020. gada aprīlis)

Šīs muižas dzīvojamās mājas margu režģis, kas patreiz atrodas Ventspils jūras zvejniecības brīvdabas muzejā, ir viens no greznākajiem metālkalumiem Latvijā no 18. gadsimta sākuma posma. Saskaņā ar leģendu, režģa izgatavošanā muižas kalpiem palīdzējis pats velns.


Zlēku muižas dzīvojamās mājas margu režģis (192- gads). Foto: www.zudusilatvija.lv

Teika par Zlēku muižas dzelzs trepēm
Zlēku muižā dzīvojis lepns kungs, kam dažubrīd pat ne kapeikas uz dvēseli nav bijis. Kungs jau no tēvu tēvu laikiem bijis Velnam ieķīlāts liels parādnieks. Tādēļ, katrreiz, kad kungam uzrodas nauda, mazs velnēns ir klāt un prasa to naudu atdot.

Te pēkšņi kungs izdomājis, ka varētu padižoties citu priekšā ar tādā trepēm, kādas nav nevienam. Bet kas kals? Te pēkšņi kādu dienu uzradies mazs vīrelis, kas sasolījies kungam uzkalt tādas trepes, kādas nav nevienam, turklāt viņš kalšot viens pats un pa to laku, kamēr notikšot kalšana, neviens nevar iet skatīties.


Zlēku muižas ansamblis, drupas (2020. gada aprīlis)
Zlēku muižas ansamblis, drupas (2020. gada aprīlis)

Dienas laikā smēdē bijis pilnīgi kluss, bet, tikko iestājusies tumsa, tā sāka ēze šņākt, lakta dziedāt un kalējs elst un stenēt, un apkārt sāka šaudīties gan zilas, gan zaļas, gan sarkanas dzirkstis un liesmas. Tā tas turpinājies kādu brīdi, līdz kungs nevarējis vairs sagaidīt un gājis prasīt kad trepes būs gatavas. Uz ko kalējs tik atteicis: „Drīz būs, drīz būs.” Kungs nav varējis sagaidīt un atkal gājis pie kalēja, sakot: Ja rītu vai parītu trepes nebūs redzamas, tad liks uzlauzt smēdes durvis.”


Zlēku muižas ansamblis, drupas (2020. gada aprīlis)
Zlēku muižas ansamblis, drupas (2020. gada aprīlis)

Tā nu kalējs ņēmies visu nakti, ka no trokšņa neviens nav varējis acis aizvērt. No rīta puses trepes bijušas gatavas. Tās pašas iznākušas ārā kā melna migla pie kunga durvīm. Kad migla izgaisusi, kungs ieraudzījis trepes, kas laistījušās kā sudrabs ar dimantu kopā. No tā laika kungs varējis lielīties ar savām trepēm, jo tādas visā pasaulē nav atrodamas. Un, ja tagad kāds kalējs lieloties ar savu darbu, tam tiek prasīts: “Vai esi redzējis Zlēku trepes?” Šim uzreiz mute esot ciet.


Zlēku muižas kāpņu režģis (192- gads). Foto: www.zudusilatvija.lv

Drupās pats iespaidīgākais, ko izdevās redzēt, bija akmens kāpnes. Šādas vietas un arhitektūras detaļas kopā ar nelielu sūnas daudzumu dikti silda manu piedzīvojumu kārošo sirdi. – līdzīgi kā ar Briesmoņu Parku itālijas p[ilsētiņā Bomarzo. Tik reti mūsdienās nākas sastapties ar īstiem akmens kalumiem! Par Briesmoņu parku skaties šeit – Itālija neplānojot 4. sērija: Briesmoņu parks.


Zlēku muižas ansamblis, drupas (2020. gada aprīlis)

Pa ceļam šajā Kurzemes piedzīvojumā mums vēl palicis pēdējais apskates objekts Omiķu grava. Kā jau vienmēr – neviens Latvijas interneta resurss nedod pilnvērtīgu informāciju par šo apskates objektu. Visi iekopējuši vienu un to pašu tekstu, ko sastopu visās tūrisma lapās:

Dolomīta atsegumi Šķēdes kreisajā krastā, augšdevona Mūru svītas stratotips, kopš 1977. gada dabas aizsardzības objekts. 2000. gadā šeit izveidota atpūtas vieta.

Par ūdenskritumu to nosaukt ir diezgan šerpi, bet lai jau tā būtu. Ūdenskritums ir izveidojies salīdzinoši nesen. Melorācijas grāvim izskalojot smilšakmeni, radies vertikāli krītošs ūdenskritums 3 metru augstumā. Vasarā gan jūs šo ūdenskritumu neredzēsiet, tāpēc ieplānojiet apskati citos gadalaikos. Mūsu apmeklējuma laikā apskates tiltiņš pār Omiķu gravu bija sabrucis, nācās tupus, rāpus tam piekļūt pa šauro taciņu gar Šķēdes upes krastu. Esiet uzmanīgi, taciņa ir ļoti šaura un var beigties ar peldi!0

Tas arī šoreiz būs viss. Lasi, skaties, iedvesmojies Latvijas apceļošanai un tiekamies citreiz!