Randiņš Pāvilostā. Lielā epizode. 2/2

Visu nakti pūta negants vējš. Šķita, ka āra mēbeles pašas pārvietojās pa terasi. Tad nu rīta plāns iemūžināt Pāvilostas piekrasti ar drona plaīdzību izpalika. Tā vietā mums bija iespēja nolūkorties, kā trakie kaitu entuziasti izmanto par labu savam ekstremālajam hobijam.

Neesam bijuši Pāvilostā četrus gadus un šis tas te ir mainījies un uz labo pusi. Glauni sakopta un sakārtota promenāde pirms paša mola. Izveidoti soliņi ar galdiņiem, uzlabots segums, vieta kļuvusi daudz pievilcīgāka Pāvilostas tūristiem.

Uz mola bija iespēja kārtīgi sajust jūras varenību. Tās negantās viļņu bangas, kas sitās prtet mola sienām man tomēr liek atkāpties tālāk un neriskēt ar labāka kadra ieguvumu. Ir forši, bet laiks doties tālāk.

Varbūt man tikai liekas, bet pavasaris Kurzemē ir pilnā briedumā kamēr Rīgas apkārtnē tas vēl ļoti stagnē. Nākamā pietura Aizpute. Pilsēta, kurai noteikti piemīt savs senatnīgais šarms. Paredzu, ka nākotnē šeit atgriezīsies daudzi un tā kļūs tik pat populāra kā Kuldīga vai Cēsis. Vajag tikai parūpēties par apskates objektiem, autentiskām kafejnīcām un cilvēki brauks.

Jā, patiešām arī Aizputē pavasaris nekavējas, spridzina visus mauriņus ar sulīgu zaļumu. Mirklī kad nepūš vēji pat var sajust ābeļu pumpuru smaržu, kas aiznes atpakaļ bezrūpīgajā bērnībā. Aizputē ir labi.