Tatri, kāpēc slēpjaties? Atpakaļ Eiropā 3. sērija

Vakardien pa pilnīgu tumsu un miglu ieradāmies viesnīcā ar cerību no rīta ieraudzīt Tatrus. Pieceļos 5 no rīta, uzlieku kamerā “timelapse”, ar domu, ka, nu, tik būs.. bet nekā. Migla tik bieza kā Krišjāņa Barona bārda. Neko darīt, ejam ēst brokastis.

Vakar mums piekodināja, ka brokastīs vajag vilkt maskas. Nekādu problēmu, mēs tikai par drošību. Interjers ļoti gaumīgs, bet ēdiens nav nekas izceļams. Rosolveidīgie salāti ar sieru, brokastu pārslas, pankūkas, siers, gaļiņas.. vienvārdsakot, standartiņš. Ko es gribētu izcelt  – ir kafija. Bomba! Ļoti stipra, aromātiska, es svīdu un trīcēju vēl divas stundas pēc savas krūzītes iztukšošanas.

Sāku pētīt, kas īsti notiek ar laikapstākļiem.. viss slikti. Reģionā un visā Polijā plosās nepārtrauktas lietusgāzes. Atsevišķās vietās ir plūdi un TV ziņas nebeidz rādīt sižetus par izpostītajiem īpašumiem. Papildus nāk SMS ar brīdinājumiem, lai paliekam iekštelpās. Ko darīt? Nomainām viesnīcas numuru pret omulīgu namiņu un nogaidām sliktos laikapstākļus. Pēc divām dienām sola sauli, lai varam doties Slovākijas virzienā, jo arī tur šobrīd līst.

Namiņš ir ļoti, ļoti kompakts, mīlīgs ar skatu uz kalniem, kurus joprojām neredzam. Tieši tas ko vajag – atpūta! Skatamies tizlas komēdijas, mazgājam veļu, ēdam našķus, kaļam plānus, kuru kalna taku varētu rīt apmeklēt – MUMS VAJAG KALNUS!