Dodamies meklēt kalnus. Atpakaļ Eiropā – 4. sērija

Vairākas stundas veltījām Tatru kalnu taku izpētei. Piedāvājumā dažādas grūtības kāpieni, grūti izvēlēties piemērotāko. Jāteic, ka oficiālā lapa ir gana nejēdzīga, jo informācija ir ļoti, ļoti nepilnīga. Piemēram, norādīts, ka takas garums ir 1,6 km, bet nav teikts, ka līdz tās sākumam ir vairāku stundu gājiens. Tāpat arī netiek minēts, kādas ir autostāvvietu iespējas. Labi, izvēlamies citu taku un braucam. Iesim tikai pusi takas, tad griezīsimies atpakaļ, lai tas lietus un migla iet bekot – mums vajag kalnus!

Pirms došanās takā, sagatavojam papildu apģērbu, kā arī apavus, lai būtu ko mainīt. Parūpējamies arī par to, lai namiņā ir malka – esam gatavi samirkt, lai pēcāk omulīgi sildītos ar apiņotu dzērienu pie kamīna. Dodamies ar auto uz daudzu populāro taku sākumu, lai smagi viltos. Izrādās, ka auto šeit nedrīkst atstāt. To vajag novietot 1,5 km attālumā – lejā no kalna, turklāt, maksas autostāvvietā. Nē, paldies, dodamies uz citu taku. Te cita ķibile. Autostāvvieta (ceļmala) ir maksas, un tikai papīrnaudā, un tikai zlotos. Bāc! Kas te notiek? Meklējam bankomātu, skrienam pēc naudas. Pa ceļam zvanam uz informācijas centru, lai noskaidrotu, cik maksā ieeja – 3 zloti no cilvēki un 25 zloti par stāvvietu – ok, paldies, džienki!

Novietojam auto, norēķināmies par stāvvietu un ieejas biļetēm, bet cenas ir pavisam citas. Nu gan! Šodien kaut kā galīgi neveicas. Tik liela epopeja, lai tikai pastaigātos kalnu pakājē. Itālijā ej kur gribi un bez maksas. Turklāt, nedrīkst aizmirst, ka līst tā, ka saimnieks suni ārā nelaiž.

Sūds ar visu, esam beidzot uz takas, kas ved līdz aitu ganībām zem lielajiem Tatriem. Aiziet! Kāpiens nav grūts, ik pa brīdim priecē mutuļojošie kalnu avoti. Temperatūra pat tīri patīkama, tikai mitrums kādi 99% ha-ha. Kalna viducī jau uz takas beigām ir paslēpusies baznīca! Tā nu gan ir bijusi ašā ideja, kā piespiest ticīgajiem katru svētdienu nodarboties ar fitnesu.

Pūsdami, elsdami esam uzkāpuši 3,5 km kalnā, pacēļoties 300m augstāk jeb 1300m virs jūras līmeņa. Sirds sāk sisties straujāk, vējš sāk pūst arvien stiprāk, un paveras MAĢISKAIS SKATS uz.. miglu. Kalnu nav, skatu nav. Nekā nav, tikai slapjas kājas. Viss, man pietika. Jābrauc prom no Zakopānes. Ja Polija negrib darudzēties, tad nevajag. Kāpjam lejā.

Vakariņu vieta mums ļoti ekscentriska – Bąkowo Zohylina Wyźnio. Izvēlējāmies, kā parasti, pēc atsauksmēm internetā. Šeit pasniedz lokālos ēdienus par samērīgām naudiņām. Pie sienām karājas desmitiem izbāzeņu, kuru ballīti ik pa brīdim papildina kāda Jēzus bilde. Šarmanti. Arī viesmīļi ir tērpti savos īpašajos tautiskajos tērpus, ik pa brīdim sitot pa pavarda zvaniņiem vai pašu pavardu, sataisot niknu, teatrālu trobeli. Cits iztur uznācienu līdz galam – nes ēdienus tā, it kā būtu pilnīgā žvingulī. Brīžiem smieklīgi, brīžiem salecamies no būkšķiem, bet kopumā piecas zvaigznes.

Mājās iekurinam kamīnu, klausāmies, kā lietus sitas pret palodzi, ir miers. Tas nekas, ka neredzējām kalnus. Galvenais, ka šo dienu piedzīvojām kopā – kopā gājām, kopā salijām, kopā sildījāmies pie kamīna. Kopā.