Itālijas ekstravagantās mājas saimnieki atļāva mums uzturēties miteklī pirms izrakstīšanās kaut visu dienu. Tāpēc dosimies nelielā ekskursijā uz vietējiem apskates objektiem, kurus nemanījām nevienā kartē. Vienā no šiem objektiem – ūdensdzirnavās, šodien notiks ballīte, uz kuru ielūgti esam arī mēs. Jūtamies dikti pagodināti, vietējie ciemata iedzīvotāji nudien ir atvērti un draudzīgi. Mēs gan no cilvēku masām izvairāmies, tāpēc ūdensdzirnavas apskatīsim pirms tur sākusies pulcēšanās.
Par antīko objektu eksistenci vēstī vien divas vecas zīmes. Pie kam attāluma mērvienība līdz dzirnavām nav norādīta nedz metros, nedz kilometros, bet gan stundās. Vispār ideja nav slikta. Ja ceļš jāmēro ar kājām, tad labi ir zināt, cik ilgā laikā to var pievarēt.
Cik var noprast, ūdensdzirnavas ir ļoti senas, lai gan vietējiem 1800. gados celtas mājas neliekas nekas īpašs. Galvenais dzirnavu lepnums esot atjaunotais ūdens rats, iedzīvotāji to paveikuši paši saviem spēkiem. Tagad tā ir ciemata pulcēšanās vieta ar ugunskuriem, lampiņām un mutuļojošu kalnu upīti. Komūna šeit patiešām ir saliedēta.
Pa ceļam uz romiešu tiltu, caur krūmiem pamanām kaut ko tirkīzzilu, nav divu jautājumu – dodamies izpētīt. Pirms traukties tālāk, kalna avots šeit ietek nelielā akmens krātuvītē, izveidojot mums neierastas krāsas, kalnu akmeņu ieskautu dīķīti. Pats ūdens gan ir stindzinoši auksts, bet tas netraucē vietējiem izplunčināt bērnus. Iespējams, ka tas ir kāds vietējais rituāls, jo, kā jau teicu, šeit ir savas īpašās komūnas sajūta, un, iespējams, arī neparastas tradīcijas tam visam nāk komplektā. Lai arī ārā jau sākas tveice, pie ūdens ir pilnīgi cita tempretūra, kas “karstās vasarās kā auksta kokakola veldzē”.
Nonākuši pie pussagruvušā romiešu tilta, pārņem pilnīga sajūsma, jo izskatās ne-nor-mā-li skaisti. Papildu tam, divas sievietes upes krastā rībina milzīgas tamburīnu bungas. Tajā mirklī mežš pārvēršas par maģisku, nedaudz biedējošu vietu. Tikmēr es bungu ritmos cenšos pēc iespējas skaistāk iemūžināt jaunatklāto vietiņu. Upe ir tik skaļa, ka filmējot pašā tās viducī nemanu, kā man apkārt nostājas kādi 30 tūristi. Paceļu galvu, Alise krastā izmisīgi māj, lai ātrāk dodos prom. Vesela tūristu grupa ar visu gidu, kas skaļrunī monotomi atstāsta vietas vēsturi, bet mēs fiksi distancējamies un laižamies prom. Noprotam, ka tie varētu būt solītās ballītes viesi. Itālijā masu pulcēšanās laikam nav aizliegta. Kāds vīruss! Te ir Itālija, Ciao!
Tālākais plāns pavisam vienkāršs – brauksim uz mums zināmo kempingu pie Bohinj ezera Slovēnijā. Kā nekā mūsu automašīnā Volkswagen Cross Touran ir uzbūvēta pilnvērtīga, divguļamā gulta. To mēs paši pirms gada uzmeistarojām, plānojot pirmo Eirotripu. Pēdējais brīdis to lietderīgi izmantot. Pie kam kempings atrodas pasakaini skaistā vietā, tieši kalna pakājē, kur uz kalniem var lūkoties, neizkāpjot no savas telts vai kempera.
Ceļš no Itālijas uz Slovēniju ir ļoti ainavisks. Slovēnijā kalnu skati laikam ir mani mīļākie. Braucot ar auto, tavs žoklis visu laiku ir klēpī vai atsitās pret stūri. Kalni ir lieli, gigantiski un ļoti, ļoti tuvu, nevis tālumā, kā braucot pa Austrijas lielceļiem. Braucam pa šaurajiem serpentīniem, kaifojam, bildējam. Temperatūra ārpus kondicionētā salona ir sasniegusi jau+32 grādu atzīmi. Mēs traucamies apskatīt dažus atlasītos dabas apskates objektus, ar ko lepojas visa Slovēnija. Norāde pie maksas autostāvvietas vēsta, ka “megakrutais” ūdenskritums, pie kura plikas izmetas pilnīgi visas Instagram skaistules, ir 30 minūšu gājiena attālumā. Šajā saulē? Jūs ko – traki vai? Lai arī mums ir līdzi saules aizsardzības līdzekļi, tik ļoti riskēt ar karstuma vai saules dūrienu negribam. Tepat ap stūri 5 minūšu gājienā paveras varena panorāma ar bangojošu, pasakaini tirkīzzilu kalnu upi, ko var ērti vērot no masīvā arkveida tilta. Kas par dabu, kas par skatu! Ak, jel, kā man patīk ceļot! Pats nebūtu tur bijis teiktu, ka tas viss ir fotošops. Bet nav! Un bildes, ko jūs redzat, pat nav fočētas ar kaut kādu baigo foķiku. Visas šī ceļojuma bildes ir uzņemtas tikai ar viedtālruni. Tā lūk!
Tveice tomēr ir baigā, pat nelielā piecu minūšu pastaiga uzsit nedaudz sliktu dūšu. Degvielas uzpildes stacijā mums ļoti ātri aizrāda, ka esam ienākuši bez maskas. Patīkami, ka visi rūpējas par noteikumu ievērošanu, bet šajā karstumā, kad tā jau slikti.. vēl jāvelk maskas… bet nevienam tas nesagādā problēmas, arī mums nē. Ļoti ātri pierod, nerada stresu vai lieku diskomfortu. Tieši pretēji, tu jūties drošāk, cilvēki apkārt kļūst mierīgāki. Vispār ārzemēs ar šo nav nekādu problēmu – ievēro distanci, ievēro masku vilkšanu, un dzīve rit pilnīgi bez jebkāda stresa.
Iemīļoto kempingu sasniedzam jau krēslā, ļoti bažījamies, vai būs vēl kāda brīva vieta mūsu autogultiņai. Ir svētdiena, ceļi kemperu, ceļotāju, “vanlaiferu” un tūristu pilni. Bet brīvu vietu ir! Mēs pat apmetamies precīzi tajos pašos kvadrātmetros, kur pirms gada – tātad bija lemts!
Kempingā ir pieejams viss nepieciešamais komfortablai dzīvei pie dabas krūts – dušas, tualetes, trauku mazgātuves, kafejnīca/krogs, bezmaksas kalnu ūdens, elektrība utt. Vakariņās friškas ar jau Horvātijā iepazītajām Čevapi kotletītēm un pinte sasodīti garšīga alus. Vakaru noslēdzu kā vienmēr – rakstot šos ceļojumu aprakstus ar labāko skatu uz šīs pasaules! Ceļojiet, baudiet, iepazīstiet!
