Esam nobāzējušies kempingā pie Bohinj ezera ar tādu varenu skatu, ka no gultas ir redzami varenie Slovēnijas kalni. Vairāk vai mazāk šodien mums ir atpūtas diena, laiska slinkošana pie dabas krūts. Nekur nav jābrauc, nekur nav jāsteidzas. Mirklis sev un otram. Tā kā es salauzu automašīnas ledusskapi, tad pārtiku uz kempingu līdzi neņēmām. Zinājām, ka ir frišku kafene, un divas dienas var arī uzresnēt, lai nav jāraizējas par ēšanas lietām, jo, ceļojot ar auto, pārtikas plānošana ir gana kaitinoša.
Pusdienās pasūtu liellopa gaļas kotleti. Kad viesmīle atnes manu porciju, saprotu, ka tā ir nevis kotlete, bet govs karašas izmēra gaļas blāķis, friškām pat nav vietas uz šķīvja. Laikam baigie gaļas ēdāji tie slovēņi. Kamēr tiekam līdz kafijai, pēkšņi sākas pērkona negaiss ar spēcīgām lietus gāzēm. Pavīd doma, ka varbūt jāmauc projām. Kempings gan mums pasūtīts uz divām naktīm, bet ko darīsim, ja visu laiku līs? Pa to laiku varam tikt līdz Austrijai un tuvoties mājām. Šodien ir pirmdiena, līdz piektdienai, kad izziņos jaunos kumulatīvos datus, mums ir jābūt pāri Latvijas robežai, jo šobrīd karantīnas ierobežojumu nav.
Lietus ātri beidzas, atmetam braukšanai ar roku, tā vietā staigājam gar ezermalu, baudot visu šo dabas skaistumu. Ezers ir tik dzidrs kā Latgales šmakauciņa, tajā mīt negaidīti daudz zivju. Jebkurš makšķernieks te palaistu nopietnu siekalu. Interesants novērojums – gan zivis, gan pīles šajos akmeņainajos krastos mēģina kaut ko ēst, it kā starp akmentiņiem būtu sabirušas maizes drupučas. Zivis gandrīz vai ne lec krastā šī pasākuma dēļ – dīvaini.
Vakaru noslēdzam savā piedzīvojumu auto, skatoties Abroad in Japan kanālu YouTube vietnē. Esam izlēmuši, ka rītdien dosimes cauri Austrijai uz Čehiju. Bet bez liekas steigas, lai varam izbaudīt atpakaļceļu tik pat ļoti kā turpceļu.