Horvātijas piekrastes šarms. Atpakaļ Eiropā 7. sērija

Izgulējāmies lieliski. Aiz loga bija 30+ grādi, bet mūsu dzīvoklītī patīkams vēsums bez gaisa kondicioniera. Vakardien noskatījāmies filmu Ford VS Ferrari, jāteic bija ļoti aizraujoši, retā vieta, kur TV varēja pārslēgt angļu mēlē. 

Kā šodienas galamērķis tiek nosprausta burvīgā vecpilsēta pie Adrijas jūras – Rovinj! Ceļā būs jāpavada tikai 2 stundas, kas ir kādi 130 kilometri, bet vispirms vajag uzmest aci pārtikas precēm Horvātijā. Šķita, ka Rijeka ir standarta pilsēta pie jūras, izrādās, tā ir mežonīgi kalnaina kā tāda trepe. Braukšana – ļoti jautra. Pārtikas cenas ir labas, lētākas nekā Latvijā. Liellopa gaļas šķiņķis 5 eiro kilogramā, siers 5 eiro kilogramā, iepakojums ar svaigiem salātiem vidēji 50 centi, puskilo kartupeļu klimpas jeb gnoči 60 centi, bundžiņa ar Pepsi 60 centi, alus no 90 centiem līdz 2 eiro.

Mirklī, kad Alise aizcērt auto durvis, lai varam doties cēļā, mūsu auto izkrīt sānu spogulīša stikls. Ārā tik karsts, ka nabags neizturēja un nolēma atvēsināties uz asfalta. Nekādu problēmu, atrodam gan saimniecības preču veikalu, gan universālu līmi visām dzīves situācijām. 
Uz Rovinj var aizbraukt pa taisno caur valsts vidieni, bet es izvēlējos ceļu gar piekrasti, kas liek mums sajūsmināties visu laiku. Palmas, skaistas ēkas, kalni, jūra… Mēs tik daudz safilmējām pašu ceļu, ka es pat nezinu, ko mēs ar to visu iesāksim. 

Vēdera burkšķēšanas dēļ piestājam pie maksas pludmales ieturēt pusdienas vietējā “restorānā”. Apmeklētāju maz, visi smēķē, bet ēdiens ir garšīgs, un patiešām gatavots uz oglēm. Spriežot pēc novecojušā interjera, nepamet sajūta, ka šeit pasniedz tikai saldētas žurkas, un pavārs iespļauj katrā porcijā. Cenas gana augstas. Reģiona klasika Čevapčiči (liellopa kotletes zivju pirkstiņu formā) porcija 40 kunas (5€), klāt grillēti dārzeņi 25 kunas (4€)… īsumā pusdienas ap 30 eiro.

Noskaties ceļojuma 7. video sēriju:


Iegūstiet ekskluzīvu pieeju mūsu ģimenes piedzīvojumim, ko piedāvājam tikai Patreon atbalstītājiem: www.patreon.com/ervins


Pašā pludmalē gan notiek pilnīgs bardaks. Šī ir vieta uz kuru brauc “pa vienkāršo” atpūsties ne vien vietējie, bet arī no Vācijas, Lietuvas, Itālijas, Slovēnijas… bardaks tādā ziņā, ka neviens nepieskata, ko cilvēki dara. Viens ar ūdens moci gandrīz uzbrauc bērnam, otrs lej mocī degvielu, kas šļakstās ūdenī tur pat, kur spēlējas bērni. Un tas ir skats, ko redzam, esot tu vien dažas minūtes! Būtu “purčiks”, teiktu – rajona klasika, kolhozs. Pārējie kā ronīši pēc ziemas aukstuma izmetušies krastā atrādīt savus alus vēderiņus saulei. Vīriešiem šeit ir noteikts strikts dreskods – jo lielāks vēderiņš, jo seksīgākas biksiņas.

Seko līdzi ikdienas piedzīvojumiem:

Vispār uz pludmali atnācām, jo piekrastes viesnīcā ir bankomāts. Mums vajag tās sasodītās kuņas, es gribēju teikt kunas, jo par stāvvietu, lai arī tā ir automatizēta barjera, var norēķināties tikai vietējās valūtas banknotēs. Hvala vam (paldies tev), braucam tālāk! Pa ceļam grandiozi skati, skati, skati – mums viss sajūsmina uz 200 procentiem. 

Rovinjā ierodamies jau pašā vakarā, tieši pirms saulrieta. Šeit ir ļoti laba gaisa temperatūra, ko papildina siltas jūras brīzes. Vēl īsti nesaprotot, kā tev viss notiek, kur atrodas mūsu nakstmājas utt. auto tiek nolikts maksas stāvvietā par 7 kunām stundā (0,90€). Pauniņas mugurā, prom uz vecpilsētas sirdi, kur esam rezervējuši nelielu istabiņu ar labierīcībām. 

Lai arī pilsētas šaurās ieliņas vai ķīnas suvenīru tirgoņi ļoti atgādina Venēciju, tas galīgi netraucē. Ir ieliņas, kurās nav neviena cilvēka vai veikaliņa. Pie gandrīz katra loga karājas veļa, apkārt klaiņo desmitiem kaķu, skan mūzika, cilvēki ietur vakariņas, bet mēs esam eiforijā. Šis ir tieši tas, ko vajadzēja – vasaras piedzīvojums! 

Starp visiem desmitiem restorānu, izvēlos to vienu īpašo, pie kura mums nākas stāvēt rindā. Tas jau vien liecina par kvalitātes kontroli. Restorāna viesi sēž zem klajas debess pie balti klātiem galdiem zem burvīgiem vīnogulājiem. Nav brīnums, ka šo vietu sauc Mazā paradīze. Restorāns jau 40 gadus ir ģimenes bizness, galvenais uzsvars tiek liks uz jūras veltēm, jo, hallo – jūra tak blakus. Es neesmu liels kalmāru, garneļu vai citu jūras dibena iemītnieku cienītājs, tāpēc ar cietu ģīmi notiesāju savu tītara steiku ar grillētiem dārzeņiem un galīgi nejūtos vainīgs. Čeks ap 30 eiro, bet ēdiena kvalitāte augstākajā līmenī. Nevar salīdzināt ar mūsu pusdienām par to pašu cenu.

Vakarā pilsētā ir gan vietējo, gan tūristu pieplūdums – visās malās čalo sarunas, visi restorāni rosās ar vēlajām vakariņām. Dželato tirgotavu arī netrūkst, pretējā krastā tak atrodas Itālija! Baudam silto vakaru, romantiskās ieliņas un esam patiesi priecīgi, ka izvēlējāmies apskatīt Horvātiju.


Iegādājies kādu no mūsu pašu veidotā dizaina suvenīriem: