Itālija ir liela valsts, kas glabā daudz noslēpumu. Tāpēc ceļojums pa kalnainajiem serpentīniem mazā Fiat automašīnā ar visu ģimeni var vainagoties ar izciliem atklājumiem.

Šoreiz tas ir Sacro Bosco jeb Svētais mežs, pazīstams arī kā Bomarzo dārzs vai “Briesmoņu parks”. Šis unikāls renesanses laikmeta parks atrodas Bomarzo, Itālijā, netālu no Viterbo. Sacro Bosco ir slavens ar savām dīvainajām un neparastajām akmens skulptūrām, kas attēlo mītiskas būtnes, milžus, briesmoņus, dievības un citas mistiskas figūras.

Parku sāka veidot 1552. gadā pēc Bomarzo hercoga Vičīno Orsini pasūtījuma. Lai gan hercogs sekoja tēva pēdās un bija Itālijas armijas kondotjers jeb pulkvedis, viņš bija liels mākslas un literatūras cienītājs, bohēmists, kas labprāt apgrozījās Venēcijas mākslinieku sabiedrībā.

Sacro Bosco nav tikai ainavas objekts, bet arī literārs un filozofisks paziņojums, kur renesanses laika māksla un mitoloģija apvienojas, radot drūmu, bet aizraujošu vidi. Orsini parks tika veidots kā vieta, kur hercogs varēja izpaust savas emocijas un fantāzijas, kā arī atspoguļot briesmoņus no dažādiem mītiem un literatūras, piemēram, Dantes “Inferno”.

Monstru parks no 16. gadsimta. Ģimenes brīvdienas Itālijā 7. sērija:

Dārza dizains, atšķirībā no citiem tā laika renesanses dārziem, nav simetrisks vai harmonisks, bet drīzāk izstaro haosu un noslēpumainību. Skulptūras bieži attēlo groteskas sejas vai ķermeņus, lai raisītu apmeklētājos spēcīgas emocijas un uzdotu filozofiskus jautājumus par dzīvi un nāvi. Mūsdienās parku var apmeklēt tikai pa dienu, bet mēļo, ka agrāk to varēja apmeklēt arī naktī – sveču gaismā. Tas varētu būt sasodīti varens pasākums. Nakts, milzu skulptūras, neskaitāmas strūklakas, kas atskaņo mūziku – tā laika cilvēkiem bija apbrīnojamas ambīcijas un iztēle.

Pēc sievas nāves hercogs parku veltīja viņai. Runā gan, ka tas bija tikai formāls žests, lai izrādītu godu sievas ģimenei, kas bija viena no ietekmīgākajām Itālijā — Giulia. Hercogam pašam bija neskaitāmas mīļākās, kā jau tas bieži bija raksturīgi tā laika bohēmistiem. Pēc hercoga nāves viņa bērni nespēja uzturēt tēva īpašumus un pārdeva tos kopā ar parku. Nākamos piecus gadsimtus parks tika pamests likteņa varā. Izveidotā upe izžuva, statujas ieauga krūmos, dažas sabruka, un akmens žogs, kas apņēma parku, visticamāk, kļuva par pamatiem mājām kalna galā. Vienīgie parka apmeklētāji bija ganu zēni, kuri ticēja, ka briesmoņu statujas atbaida vilkus, tādēļ viņiem parkā bija droši ganīt aitas.

Parks atdzīvojās pēc Salvadora Dalī apciemojuma ap 1950. gadu. Viena no Dalī iecienītajām parka vietām bija cilvēkēdāja mute ar uzrakstu “Ogni pensiero vola” — “Katra doma lido,” kas sasaucās ar Dalī ticību zemapziņas spēkam un sirreālajam. Dalī bija tik ļoti iedvesmots no parka sirreālās atmosfēras, ka uzņēma nelielu trīs minūšu filmu, kas ieguva starptautisku atpazīstamību. Pēc tam, 1954. gadā, Džovanni Betīni parku iegādājās, lai sāktu tā restaurāciju.

Piedod, ka ieskats parka vēsturē ir tik garš, bet gribējās to izstāstīt. Šķiet neticami, ka šāds skaistums varēja būt pamests gadsimtiem ilgi. Vēl neticamāks šķiet fakts, ka parks ir atvērts apmeklētājiem, un mēs varam pastaigāties starp briesmoņiem vēl šodien. Šī ir mūsu otrā vizīte, un jāatzīst, ka lielākā daļa apmeklētāju ir vietējie itāļi.

Parku mēs patiešām atklājām nejauši. Klaiņojām ar auto pa Itālijas mazpilsētām, kad viedtālrunī pamanīju “cilvēkēdāja” bildīti, kas momentā piesaistīja manu uzmanību. Piecus gadus vēlāk esam atgriezušies, lai parku izrādītu saviem bērniem. Šī patiešām ir mistiska vieta, ko ir vērts apmeklēt. Ja esi Romā, brauciens ar auto līdz Bomarzo aizņems tikai nedaudz vairāk par stundu.

Man vienmēr ir patikušas Indiana Džonsa filmas vai Tomb Raider un Uncharted spēles, kurās tiek atklātas aizmirstas civilizācijas, pamesti tempļi un pazudušas bagātības. Šis parks man sniedz līdzīgu jaunatklājēja kņudoņu. Milzu statujas, groteskie tēli, robustais akmens, ko gadsimtiem grauzis laika zobs. Man šķiet, ka parks ir pat pārāk sakopts, kas man traucē pilnībā iegrimt piedzīvojumu fantāzijā par zudušām civilizācijām.

Lasīju, ka parku hercogs daļēji cēla, lai bruņiniekie būtu vieta, kur slepus satikties ar savām sirdsdāmām. Kā zināms, viņas bieži bija precētas tāpēc, lai slepenībā varētru pabučoties vajadzēja gana dsikrētu vietu prom no cilvēku acīm. Zinot, ka pats hercogs bija militāra persona ar bohēmista dvēseli – pilnīgi iespējams, ka parkam bija šāds liktens.

Parka apskate aizņem kādu stundu vai divas. Viss atkarīgs no sezonas, jo reizēm tas mēdz būt tik pilns, ka, lai nofočētos briesmoņa mutē, var nākties pagaidīt rindā. Šodien ir lietaina diena, tāpēc viss parks ir mums kā uz delnas, pārskatāms bez tūristu burzmas – bildējies kaut pliks. Vēl, pirms dodamies apskatīt Bomarzo pilsētu, vēlos pieminēt slīpo māju. Šādas vietas esmu redzējis dažādos izklaides centros, kur istaba ar slīpu grīdu izjoko vestibulāro aparātu tā, ka var kļūt pavisam dulla sajūta. Burtiski. Telpas slīpā grīda pilnībā grauj telpas uztveri – galva sāk reibt, un nav saprotams, kas nav kārtībā. Man šķita, ka tas ir kāds mūsdienās izgudrots joks, bet nē – tas šeit stāv jau kopš 1552. gada. Lūk, tā!

Parkā ir plaša autostāvvieta, labs suvenīru veikaliņš un liels restorāns, kas piedāvā garšīgus itāļu nacionālos ēdienus — no lazanjas līdz dažādām pastām. Šo segmentu varat atrast mūsu YouTube video ar nosaukumu — Svētais mežs (Sacro Bosco) jeb Briesmoņu parks no 16. gadsimta. Ģimenes brīvdienas Itālijā, 7. sērija.