Kalna augšpusē virs Sacro Bosco parka (iepriekšējais bloga ieraksts) atrodas viena ļoti omulīga vecpilsēta – Bomarzo. Pilsētai ir arī modernā daļa, lai gan moderns nebūtu pareizais apzīmējums Itālijai.

Vecpilsēta manu elpu aizrāva jau pirmajā apmeklējuma reizē pirms pieciem gadiem. Apmeklējot to atkal – nekas nav mainījies, esmu sajūsmā par šo vietu.

Šauras, šauras ieliņas, neskaitāmas kāpnītes, miniatūri balkoniņi, logu slēģi, durtiņas, puķu podi, kāpņu margas… sajūta, ka esam nokļuvuši pasaku valstībā, kādā tālā, tālā karaļvalstī aiz trejdeviņiem kalniem, lai gan nav jau tālu arī no patiesības. Tomēr esam aiz trejdeviņiem kalniem un citā karaļvalstī uz kuru gan devāmies nevis ar zirgu, bet gan lidmašīnu.  

Vecpilsētas izmēri ir niecīgi, un mazo ieliņu labirintos var apmaldīties ļoti ātri — tā teikt, “trijās priedēs”. Sajūtas gan liek domāt, ka tā ir daudz lielāka, varbūt tāpēc, ka apbrīno katru mazāko detaļu, katru durvju kliņķi un mājas numurzīmi, nevis iegaumē ceļu atpakaļ uz autostāvvietu. Aizmirsu pieminēt, ka uz pilsētu no autostāvvietas var nokļūt, braucot ar diviem (!) liftiem. Panorāma, kas paveras no pilsētas mūriem, jau ir vēl viens atsevišķs stāsts.

Nezinu kāpēc, bet es šeit jūtos ļoti labi. Tāda silta omulības sajūta, lai arī ieliņās nav neviena cilvēka un krāsu gamma atmiņā palikusi sēpijas toņos kā vecajās fotogrāfijās.Bērnībā bija tāda arābu pasaku grāmata “Alībaba un četrdesmit laupītāji” ar latvietes Frančeskas Kirkes ilustrācijām. Grāmatas vāks bija kā milzīgs četru lapaspušu atvērums ar pilsētas karti. Kartē bija attēlota pilsēta ar neskaitāmiem kāpņu labirintiem – varbūt tas manā zepaziņā rezonē no bērnības atmiņām un rada šos patīkamos šauro ieliņu šermuļus. Pag, tak uz “celvēkēdāja” mutes bija rakstīts – “Ogni pensiero vola” – “Katra doma lido” – varbūt zemapziņ mani pati atveda uz šo atmosfērisko vietu, ko redzēju bērnības grāmatā?

Kā man patīk šis šaurās Itālijas ieliņas – Bomarzo. Ģimenes brīvdienas Itālijā 8. sērija: