Capranica pilsētu jūs diez vai atradīsiet tūrisma ceļvežos. Tieši tāpēc šeit var baudīt vēl neiemītas tūristu ieliņas ar visu to itālisko šarmu.

Mēs esam apmetušies nedēļu padzīvot šīs pilsētas pakājē. Brauciens no Romas lidostas ar īres auto ir aptuveni 66 km attālumā, ko var pievarēt mazāk nekā stundas laikā. Tātad varam dzīvot skaistas vecpilsētas tuvumā, bet ja sagribas tūristu burzmas varam doties arī uz Romas centru. Par Romas centru mēs gan izblandījāmies pavasara braucienā, kurš aizsākās Amalfi piekrastē: No Amalfi līdz Romai – Itālijas ceļojums.

Capranica pilsētas vēsture nav diez ko bagāta ar intersantiem faktiem. Leģenda vēsta, ka 8. gadsimtā mūsu ēras laikā kazu gani no ciemata Vicus Matrini bēga no langobardu iebrukuma un apmetās uz vulkāniskā tufa kalna, kuru izvēlējās tā piedāvātās drošības, skaistuma un veselīgā gaisa dēļ. Šī apmetne kļuva pazīstama kā Kapranika (Capranica), no vārda “capra,” kas nozīmē “kaza.” Tāpēc arī pilsētas ģerboni rotā kaza, ko atradīsiet arī uz daudzām ēku fasādēm.

Pilsēta patiešām atrodas kalnā, auto novietot mums nākas ārpus pilsētas, jo šaurajās vecpilsētas ielās to izdarīt nav iespējams. Vismaz man ir bail, iegūt nevajadzīgas švīkas uz īres auto virsbūves ir visu ceļotāju lielākais bieds. Šausmu stāsti par sodu summām nav tā vērti, varam pastaigāties.

Viens interesants fakts par Capranica pilsētu ir saistīts ar kino. 1950. gadā Federico Fellini uzņēma savu pirmo filmu Luci del varietà, un vairākos filmas kadros redzama arī pati pilsēta. Filmas darbība notiek tumsā, tāpēc redzamība nav pārāk laba, tomēr pilsētas galvenos vārtus var labi saskatīt. Man pat nejauši izdevās noķert ļoti līdzīgu kadru, kur caur vārtiem paveras skats uz baznīcas torni.

Citiem varbūt šie fakti nešķiet īpaši interesanti, bet atklāt šīs vietas kinofilmās pēc tam, kad esi tur paviesojies dzīvē, man ir tīrs saldais ēdiens. Tāpat kā ar Bonda filmu lokāciju Venēcijā, “The Dune 2” filmēšanas vietu Briona ģimenes kapenēs Altivolā utt.

Ir jūnija vidus, un vecpilsētas mūros nav neviena cilvēka — pilnīgi neticami. Kafejnīca strādā, suvenīru veikals ir atvērts, restorāna durvis plaši vaļā… bet mēs esam pilnīgi vieni. Tas mums dod absolūtu brīvību baudīt šīs mazās, burvīgās Itālijas ieliņas. Fotogrāfijās man nav jāpiepūlas tās noķert tukšas bez cilvēkiem – viņu vienkārši nav.

Šīs mazās ieliņas man vienkārši rauj nost “jumtu”. Te ir pārāk skaisti! Pirms lidojuma es jau biju iemetis aci Google Maps Street View un zināju, ka mēs braucam uz acij tīkamu galamērķi, bet kaut kā tie augi, arhitektūra, saule, viss kopā mani pārsteidz nesagatavotu – tik daudz fotogrāfējis dažas ieliņas es sen nebiju.

Man nākamais mērķītis foto karjerā un izaugsmē ir pāriet no arhitektūras fotografēšanas vairāk uz portretiem un ielu fotogrāfiju – street photography. Es to pieminu, jo tepat, vecpilsētas ārpusē, kur baudām gardo dželato (itāļu saldējumu), mums pie blakus galdiņa apsēžas itāļu vīriešu kompānija, lai baudītu alu un vīnu. Es pilnīgi redzu, cik lieliski portreti man sanāktu, ja vien būtu drosmīgāks vai zinātu pietiekami labi itāļu valodu, lai uzrunātu kungus.

Pēc dželato nobaudīšanas mēs dodamies arī izpētīt pilsētas “moderno” daļu. Pilsēta nav liela, kopējais iedzīvotāju skaits ir nedaudz virs 5000. Mūs īpaši sajūsmina krāšņie parki ar bērnu laukumiņiem – visur smaržo jasmīni, un daba burtiski spridzina ar savu zaļumu.

Ieklīstam kādas muižas parkā (Villa Paola), kuras teritorijā atrodas dermatoloģijas institūts, tāpēc parks ir publiski pieejams. Mēs gan nepievēršam uzmanību darba laikam. Kamēr klīstam pa skaisto muižas teritoriju, automātiskie vārti aizveras, un paliekam ieslēgti, bez mazākās idejas, kā no parka izkļūt, jo teritoriju ieskauj milzu žogs.

Ģimenes brīvdienas Itālijā 4. sērija:

Kā mums izdevās izkļūt no parka, iesaku noskatīties video sērijā – līdām pāri žogam muižas pakaļpusē, jo tas bija vienīgais veids, kā izkļūt. Vispirms iegājām institūtā, bet, lai gan durvis bija vaļā, mēs nesatikām nevienu cilvēku. Iespējams, apsargs bija devies savā apgaitā pa iekštelpām. Viss labi, kas labi beidzas.