Ceļojot pa Eiropas pilsētām, reizēm visinteresantākās vietas ir tieši tās, kuras kartē neizskatās pārāk īpašas, bet reālajā dzīvē sagādā veselu piedzīvojumu.

Šoreiz mūsu maršruts veda uz Varšavas universitātes bibliotēku — bet ne jau grāmatu dēļ. Izrādās, ka šai ēkai ir iespaidīgs jumta dārzs, kas apvieno modernu arhitektūru, zaļo dizainu un pilsētas panorāmas skatus. Ideāla vieta, lai izbaudītu vasaras sauli un iemūžinātu kādu skaistu fotomirkli.

Lai gan sākotnēji bija plānots celties agri un doties izpētīt Varšavu vēl pirms cilvēku pūļiem, realitātē diena iesākās visai vēlu — kad bijām gatavi doties ceļā, pulkstenis jau rādīja divpadsmit. Tāpat kā daudzās citās pilsētās, arī šeit auto novietošana centrā ir sava veida izaicinājums. Autostāvvietu ielas malā atradām par četrām stundām samaksājām piecus eiro — salīdzinoši izdevīgi, jo citviet prasot pat desmit zlotus stundā, it īpaši, ja neesi ievingrinājis prasmi atšūt uzbāzīgos stāvlaukumu naudas iekasētājus (internetā daudzi sūdzas par naudas izspiešanu). Šeit vismaz viss bija oficiāli un bez liekiem pārsteigumiem – samaksa parkomātā ar karti, ieliec čekiņu logā un vari mierīgi doties savos neceļos.

Kad mašīna bija droši atstāta, devāmies iepazīt Varšavas centru. Saule sildīja, un pilsēta izskatījās rosīga un dzīvīga. Viena no iecerēm bija apmeklēt Varšavas Universitātes bibliotēku un tās slaveno jumta dārzu — vietu, kur pilsētas betons saplūst ar zaļumiem, un no augšas paveras ne pārāk iesdpaidīgs skats pār Varšavu.

No ārpuses bibliotēkas ēka izskatās kā no zinātniskās fantastikas filmas: metāla konstrukcijas, stikla virsmas un zaļie vīteņaugi, kas ložņā augšup pa fasādi. Pirmajā mirklī šķiet, ka ieeja ir kāda militārā bāze vai slepens bunkurs no Fallout video spēles. Ieejot iekšā, atklājas moderni interjeri un mēs ilgi mēģinājām saprast, kā tad nokļūt uz jumta. Izrādās ieeja ir no ārpuses un ēkas iekšpusē nav ko meklēt. Bet ir vērts uzmest aci arī interjeram. Kad vīteņaugi sasniegs griestus būs varens skats.

Ceļojums ar auto uz Varšavu 4. sērija:

Jumta dārzs tiešām nelika vilties. Te bija šauras ejas, dažādas platformas un tiltiņi, kas savieno vairākas ēkas. No pirmā acu uzmetiena daļa platformu izskatījās pamestas, it kā būtu domātas postapokaliptiskai filmas ainai — bet īstenībā tās bija paredzētas, lai augi varētu rāpties augšup un radīt īstu pilsētas džungļu sajūtu. Vietām jumta dārzs atgādināja botānisko dārzu, vietām īstu labirintu un apmeklētāju patiešām netrūkst. Tik siltā, saulainā dienā klīst cauri zaļajiem džungļiem ir tīrais prieks.

Pa kādam lodziņam varēja ielūkoties bibliotēkas arhīvā un redzēt vecas grāmatas, laikrakstus un pat 1960. gada The Times numuru. Šīs mazās detaļas radīja sajūtu, ka katrā stūrī var uziet kādu pārsteigumu vai stāstu. Vietām dārzā bija baseini un pat mazi dīķīši ar ūdeni, kas radīja atsvaidzinošu kontrastu pilsētas putekļiem un betona sienām.

Skati uz pilsētu no jumta nebija nekas īpašs — daži tilti, upes un, protams, pats bibliotēkas komplekss ar visām tā zaļajām detaļām. Tomēr visi apmeklētāji gribēja uztaisīt selfiju no skatu platformas ar Varšavu fonā. Šķiet, tilts, kas bija redzams ved pa tasino uz pilsētas rajonu, ko dēvē par Prāgu. Sens graustu rajons, kas iedzīvojās lielos sienu gleznojumos, bet pamazām veos graustus un sienu zīmējumus aizstāj modernas dzīvojmaās mājas. Prāga kļūst par ļoti skaistu vietu kur dzīvot. Bet par to nedaudz vēlāk.

Kamēr citi fočējās, es klīdu apkārt un gandrīz apmaldījos, jo nekādas norādes šeit nav un visi tiltiņi izskatās pilnīgi vienādi. Kāds tiltiņš veda uz nākamo ēku, cits — atpakaļ iekšpagalmā. Katrs stūris radīja jaunu skatu punktu un iespēju atklāt kaut ko jaunu. Vietām bija pat sajūta, ka esi nonācis videospēlē — tik daudz līmeņu, pāreju…

Kad bijām kārtīgi izstaigājušies un uzņēmuši pietiekami daudz foto un video, nākamais loģiskais solis bija atrast kaut ko ēdamu. Varšavas centrā netrūkst ēdienu iespēju, bet mūsu ceļš aizveda uz kādu milzīgu bijušo fabriku, kas pārveidota par stilīgu iepirkšanās un izklaides centru:

Elektrownia Powiśle

Elektrownia Powiśle, celta 1904. gadā, sākotnēji kalpoja kā elektrostacija, kas nodrošināja enerģiju Varšavas pilsētai. Otrā pasaules kara laikā tā tika stipri bojāta, bet pēckara gados atjaunota un modernizēta. 21. gadsimtā šī industriālā ēka piedzīvoja pārveidi — no elektrostacijas tā pārtapa par modernu daudzfunkcionālu kvartālu ar restorāniem, veikaliem, birojiem un dzīvokļiem, kļūstot par populāru kultūras un izklaides centru pilsētā.

Ēkas iekšpuse protams bija izturēta ēkas vēsturiskajā noskaņā. Es apbrīnoju, cik ļoti viņie ieguldās detaļās un vietas noskaņā. Katrs no šiem centriem ir apbrīnas vērts – bez gala mūsdienīgi, labs paraugs kā godāt savas pilsētas vērsturi. Mēs bijām pilnīgā sajūsmā! Vecas metāla konstrukcijas, spuldzītes un retro detaļas radīja sajūtu, ka esam nonākuši mūsdienīgā muzejā, kurā var arī ēst.

Ēdienu izvēle bija neticami plaša. Tur bija viss: ramen, suši, indiešu karijs, kebabi, meksikāņu burrito un, protams, amerikāņu klasika — Philly cheesesteak. Cik superīgi, ka vari nogaršot tik daudz un atšķirīgus ēdienus tikai vienā foodcourtā. Atmosfēra bija brīva un moderni kosmopolītiska. Apmeklētāji smaidīja, daudzi rokās turēja dzērienu glāzes un vienkārši baudīja dienu.

Pēc kārtīgas maltītes devāmies vēl nelielā pastaigā pa pašu centru. Ieskrējām Urban Outfitters veikalā, kur tieši tajā brīdī bija milzīgas atlaides. Sievietes plosījās pat pie vīriešu apģērbu statīviem, un šķita, ka notiek sacensības par katru t-kreklu, kas bija izlikts pārdošanā. Es laikam kaut ko nesaprotu, stāvēja malā un vēroja šo modes haosu ar vieglu mulsumu sejā.

Tālāk ceļš veda uz Varšavas vecpilsētu. Lai gan daudziem vecpilsēta ir tūristu must-see punkts, man tā šķita vairāk simboliska vieta, kas atjaunota pēc kara postažas. Otrā pasaules kara laikā gandrīz visa vecpilsēta tika sagrauta, tāpēc šodien tā sastāv no aptuveni četriem kvartāliem divās rindās (es protams pārspīlēju). Tomēr saulrieta stundā, kad gaisma krīt uz bruģētajām ieliņām un kafejnīcu terasēm, arī šī vieta kļūst īpaša. Apskatīt protams, ka vajag, bet daudzie “pakalpojumu sniedzēji” un ielu darboņi man izjauca jebkādu vecpilsētas noskaņu. Kāds uzmācās ar ziedojumu vākšanu, kāds tirgo koncerta biļetes, kāds atskaņo tik skjaļu mūziku, ka es pat savas domas nedzirdu. Vēlme nopelnīt šajās dažās ieliņās ir apbrīnojama.

Vienā no laukumiem iekārtojušās visas ēstuves vienuviet. Cenas labas, cilvēku daudz, nekādu kulinārijas brīnumu nebija, bet atmosfēra bija forša — tāda viegla, ar pieskaņu vietējai dzīvei. Un fonā — kaut kāds K-pop tiktokeru deju pasākums, kāds laiž milzu burbuļus un pat milzu lācis, kurš piedāvā fotogrāfēties. Jā, Varšava šajā brīdī izskatījās pēc vienas lielas izklaides platformas, kur katrs var atrast ko savu. Es gan vairāk gribu nolīst mazajās ieliņās un meklēt savu šarmu tur, nevis lielajā laukumu troksnī ar Paw Patrol hēlija baloniem un lētiem sūdieņiem no Ķīnas.

Ceļojums pa Varšavas jumtiem un ielām man atgādināja, ka šī pilsēta ir kontrastu pilna. Te var sastapt modernu arhitektūru, kas saplūst ar zaļo dizainu, te — vecās elektrostacijas telpas, kas pārtapušas par radošiem kvartāliem. Te ir gan luksusa veikali, gan street food stendi. Un visur cilvēki — daži skrien, citi nesteidzīgi bauda sauli, vēl kādi spēlē ķerenes vai dejo K-pop dejas. Katrs te brīvi dzīvo savu stāstu!

Varšava noteikti ir pilsēta, kur vari justies kā īsts piedzīvojumu meklētājs. Vienā brīdī vari kāpt pa jumtu dārziem un vērot panorāmu, bet nākamajā — ieklīst industriālā pārtikas hallē vai vintage veikalā, kur laiks šķiet apstājies.

Tā nu diena paskrēja, un, lai gan sākās vēlu, piedzīvojumi un atklājumi bija gana daudz. No jumtu dārziem līdz moderniem bāriem un haotiska šopinga — šī bija diena Varšavā manā ceļotāja dienasgrāmatā. Un es zinu, ka nākamreiz šeit atgriezīšos ar vēl lielāku ziņkāri un atvērtām acīm. Jo šeit, šķiet, aiz katra stūra slēpjas kas jauns – Varsāva nemitīgi mainās!