Labrīt, saulainā Horvātija! Pirmā lieta, ko vajag ar steigu izdarīt – pārdzīt mūsu auto no dārgās maksas autostāvvietas uz kaut ko jēdzīgāku. Pārtulkojām stāvvietas noteikumus un sapratām, ka šāds 24h pakalpojums mums izmaksātu 20 eiro. Tas ir nedaudz par šerpu. Tāpēc atrodam bezmaksas stāvvietu ārpus pilsētas centra. Šeit it kā ir jāmaksā 2 eiro par dienas stāvvietu, bet nav nedz barjeru, nedz kameru. Kā tiek sodīti nemaksātāji, nav saprotams. Samaksājam un dodamies ar kājām atpakaļ uz vecpilsētu. Jāiet tikai desmit minūtes, kas dod iespēju ielūkoties māju mazdārziņos ārpus tūristu epicentra. Palmas, vīģes, vīnogas, kā arī citi eksotiksi augi šeit pilda dzīvžogu funkcijas, par ko esam sajūsmā.
Noskaties ceļojuma 8. video sēriju:
Iegūstiet ekskluzīvu pieeju mūsu ģimenes video piedzīvojumiem, ko piedāvājam tikai Patreon abonentiem:
www.patreon.com/ervins
Kad rezervējām vecpilsētas dzīvoklīti, tad šķita tā virtuvīte labāk aprīkota. Nekas, šeit ēšanas vietiņu netrūkst, iesim pameklēt. Arī dienas pirmajā pusē pilsēta ir gandrīz tukša no tūristiem un vietējiem atpūtniekiem. Ja ir vēlme paēst pa lēto, tad izmantojam TripAdvisor Cheaps Eats padomus. Rovinjā ir WokAbout ēstuvīte, kur var pasūtīt dažādu veidu wokus līdzņemšanai. Cilvēku rinda norāda, ka vietiņa ir gana uzticama. Viena porcija garšīgu olu nūdeļu ar dārzeņiem un vistu izmaksā piecus eiro. Garšīgi, sātigi un ar superīgāko skatu uz vecpilsētu. Kaifs! Lai arī rīta saule ļoti cepina ādu, ka nākas obligāti izmantot pretsaules līdzekļus, gaisa temperatūra ir nemainīgi patīkama.
Kaut kur pie pilsētas mūriem ir jābūt Baluota pludmalei. To arī dodamies meklēt. Jau vakar devāmies tās virzienā, bet nomaldījāmies pavisam citā virzienā. Pludmale šeit patiešām ir, tikai ne tās klasiskajā izpausmē ar smiltiņām un plastikāta zviļņiem (tādi ir, bet tālāk prom no vecpilsētas). Tie ir labiekārtoti, izflīzēti klints izbīdījumi ar kāpnītēm, margām un ar iespēju piekļūt burvīgajai Adrijas jūrai, kuras temperatūra no maija līdz septembrim ir virz 20 grādiem. Cilvēki izmanto katru brīvo kvadrātcentimetru uz klintīm un uz akmeņainās piekrastes, lai baudītu siltās jūras priekus, sauļotos, lēktu ūdenī no klints vai veldzētos ar viesmīļu atnestajiem mohito. Turklāt, ja vēl ir šāds skats uz jūras apvārsni – pasaka!
Seko līdzi ikdienas piedzīvojumiem:
Mēs arī nenoturamies, lienam iekšā ūdens priekos. Piekraste sastāv no maziem akmentiņiem, pa kuriem pārvietoties ir īsta joga izaicinājums. Līdz ko esam iekšā ūdenī, tā momentā skaidrs, ka šī nav nekāda Baltijas jūras piekraste. Ūdens straume, plūsma ir tik spēcīga, ka tu visu laiku tiec mētāts viļņu ritmā – turpu šurpu, turpu šurpu. Noturēties vienā vietā vai pozā ir diegzan sarežģīti. Mani gan peldes nesaista. Interesē tikai viena lieta – uzfilmēt kristāldzidro ūdeni ar mazajiem iemītniekiem – krabīšiem. Tos esmu dzīvē redzējis tikai zoo veikalu skatlogos. Šeit tie mājo visās klints spraugās, kur barojas ar aļģēm, slēpjoties no kretīniem, kas visur cenšas iebakstīt ar savu zemūdens kameru. Jāteic, pat elementāra pasēdēšana vai pastaiga pa seklo piekrastes galu ir kārtīgs treniņš. Ķermenis, cenšoties noturēt līdzsvaru, iedarbina visus muskuļkas, pat tādus, par kurierm man nebija ne jausmas, ka tādi pastāv.
Labs vīns, garas pastaigas, jūras veltes pusdienās un vakariņās, jūras peldes… nav brīnums, ka cilvēki šeit izskatās daudz veselīgāki un jūtas laimīgāki. Visi smaida, ko ievērojam, pat ejot uz darbu. To mēs pamanām, stāvot rindā pie vakardienas atklātā restorāna Mali Raj – Mazā Paradīze. Restorāns vēl nav atvēries, bet rinda gan, kas ir brīnišķīga kvalitātes zīme. Šoreiz noteikti izvēlēšos kaut ko no jūras dibena. Fried fish mix par 12 eiro ir mana šodienas izvēle. Kā viesmīlis paskaidroja – kas no rīta bija tirgū – tas būs uz mana šķīvja. Lieliski! Es neesmu liels kalmāru vai garneļu cienītājs, tas kas atrodas mūsu lielveikalu saldētavās ir izsmiekls.
Porcija ir milzīga. Tā sastāv no mazām kalmāru kājiņām, pašiem kalmāriem, milzu garnelēm un trīs veidu zivīm. Viss perfekti apcepts miltos, bez liekiem “vipendroniem”. Un kā tas garšo… mama mia! Es nekad neesmu ēdis neko tik garšigu no jūras dibena. Pirmkārt, jau kalmāri – kraukšķīgi, viegli sakožļājami, nevis kā zābaka zole manā līdzšinējā pieredzē. Arī mazās kājiņas, kas izskatās gana eksotiski, garšo perfekti. Nekam nav zivīguma piesitiena, viss ir super svaigs un meistarīgi pagatavots. Notiesāju gandrīz visu šķīvi. Pa virsu glāze auksta alus – esmu laimīgākais cilvēks uz šīs planētas. Punkts.
Viesmīlis atnes rēķinu un uzsauc man glāzīti vietējās ābolu grapas. Jau vakar bārmene mani pārķēra pa ceļam uz labierīcībām – hei, nāc iedzert grapu “on the house”! Es gan atteicos, jo stipros dzērienus neesmu lietojis gadiem. Šoreiz gan atteikt man laikam neizdosies, ja jau atnesa ir jādzer – chin chin! Grādīgs, garšīgs, tagad, vieglā žvingulī, norēķinājušies par vakariņām (40EUR) varam turpināt mūsu pastaigu pa šo burvīgo pilsētu Rovinj. Šī brīža sajūtas – prom braukt galīgi negribas, bet palikt ilgāk par trīs dienām vienā vietā arī nav mūsu stilā, visa Eiropa tak gaida!
Desertā ejam pie itāļiem apēst katrs pa kārtīgai dželato porcijai – Gelateria Italia Rovigno! Vai, nu, galvā grapa, vai arī šis ir pasaules gardākais šokolādes dželato, kas ir bez laktozes un cukura, pagatavots no kokosriekstu piena. Es apzinos, ka pārāk daudz te slavēju, bet tas bija viens sasodīti gards saldējums. Neviens uz šīs pasaules nekad nepateiks, ka tas nav gatavots no govs piena. Rovinj, Horvātija – mēs noteikti atgriezīsimies!
Iegādājies kādu no mūsu pašu veidotā dizaina suvenīriem:
Ja vēlies saņemt jaunākos rakstus, ceļojumu video, ziņas un izdevīgus piedāvājumus no manis – piesakies jaunumu pastam!